Pārgājiens Aloja-Skulte (2.DAĻA)

Pārgājiens Aloja-Skulte - blogs - Lookforsmile.com

Turpinājums stāstam, kurš aizsākās šajā ierakstā, par piedzīvojumiem 60km pārgājienā Aloja-Skulte..

Piektā nodaļa, Ceļā (Limbaži – Skulte)

Mēs diezgan veiksmīgi saglabājām optimismu pirmos 15 kilometrus. Šoreiz gan pirmā atpūtas pauze bija jau pēc apmēram stundas pie Mucenieku tilta pavisam nedaudz ārpus Limbažiem. Uzsākot otro ceļa pusi kājās bija jūtamas jau zināmas sāpes un turpmāk katra pauze nāca kā svētīta atpūta no nemitīgajām mocībām kājās. Kopumā gājiens no Limbažiem līdz Skultei bija vieglāk ejams, ceļā cauri mežam bija jau iestaigāta taka un liela daļa vecā dzelzceļa bija pārveidota par īstu, braucamu ceļu. Šie faktori it kā paātrināja mūsu iešanas ātrumu, bet kā jau minēju, jo vieglāk ejams ceļš, jo vairāk laika domāt par sāpēm, vēl ejamo ceļa garumu un visu ko citu lieku. Ā, vēl ko var pieminēt, posmā Limbaži – Skulte ir Geocaching taka, un mēs domājām, ka tas ir iemesls, kāpēc ceļš cauri mežam jau bija iestaigāts.

Pārgājiens Aloja-Skulte, Limbaži - blogs - Lookforsmile.com

Esam Limbažos, tikko uzsākuši ceļu un vēl enerģijas pilni.

 

Pārgājiens Aloja-Skulte, Limbaži - blogs - Lookforsmile.com

Šis ir vecā dzelzceļa ceļš Limbažos, kurš pārveidots par apvedceļu.

 

Pārgājiens Aloja-Skulte, Mucenieku tilts - blogs - Lookforsmile.com

Mucenieku tilts no apakšas. Palikuši tikai dzelzceļa gulšņi!

Tātad, pāris kilometrus pēc Lādes stacijas, ieturējām nelielu pauzi pašā ceļa vidū. Šajā pieturvietā jau patiešām sākām justies saguruši un miegaini. Iedzērām nedaudz kafijas, nedaudz uzēdām un bija vien jādodas ceļā, jo naktī nekustoties ātri kļuva vēsi. Un šis bija punkts (apmēram 45 kilometrs), kad kājās sāka tiešām nopietni protestēt pret tik agresīvo izturēšanos. Sāksim ar to, ka pēc sēdēšanas uz zemes bija grūti (es gribēju teikt sāpīgi) piecelties (ceļi, gūžas, potītes). Nākamais, ko ievērojām, ka neviens no mums vairs nevarēja normāli paiet. Pirmās desmit minūtes pēc pauzes klumpurējām kā pingvīni, kas izskatījās visai komiski, bet īstenībā bija sāpīgi.

Pārgājiens Aloja-Skulte - blogs - Lookforsmile.com

Lādes stacija.

Problēmas, ar kurām saskārāmies. Un šis ir brīdis manā stāstā, kur beidzot pievēršos sīkāk pastāstīt par sāpēm, ko nācās pārdzīvot. Pirmkārt, uzsākot šo pārgājienu, es domāju, ka vienīgais fiziskajā ziņā ar ko būs jāsaskaras būs nogurušas kājās un noguruma izraisītas sāpes. Jap, kā es kļūdījos. No gaišās puses, kājas neizlikās nogurušas, bet varbūt es vienkārši nejutu nogurumu, jo vairāk koncetrējos uz ārpātīgajām sāpēm ceļos un dažbrīd gūžās. Un pēdās, protams (no tulznām). Gluži droša neesmu, bet mans minējums ir, ka asās sāpes gan ceļos, gan gūžā izraisīja pārmocītās saites, kuras nav pieradušas pie tik lielas slodzes. Sajūtas, pēc manām domām, ir līdzīgās, kā, ja saites būtu sarautas vai sastieptas, līdz ar to apmēram 20+ kilometrus, salīdzinoši ātrā tempā, veicu ar sarautu/sastieptu kāju sajūtu. Un, protams, Nenormāli lielām tulznām uz mazajiem kāju pirkstiņiem (mājās atklāju, ka tulznas bija visa pirksta garumā un lielumā). Kā jau jūtat, otrais ceļa posms vairs nebija tik aizraujošs un sajūsmas pilns. Maniem draugiem saites kopumā sagādāja mazāk problēmu (visādā ziņā ne ceļos). Vienam bija līdzīga sarauto saišu sajūta potītēs un otra pievienojās man nedaudz ceļu un gūžas saišu sāpēs. Un, protams, kur tad bez pēdu sāpēm. Kaut kādas problēmas ar pēdām bija mums visiem, divi no mums cīnījās ar tulznām, vienam bija krampis pēdā vismaz pēdējos 10 kilometrus un vienai problēmas sagādāja kāju pirksti apavos un vispārējas, nogurušo pēdu sāpes.

Lūk, garš apraksts par sāpēm. :D Bet tā bija tik liela pārgājiena sastāvdaļa, ka to nedrīkst nepieminēt. Kā jau rakstīju, pēc pauzes netālu no Lādes stacijas, vairs nevarējām normāli piecelties un paiet, un kopš tā brīža pēc katras nākamās pauzes bija arvien grūtāk iestaigāties, un kopumā sāpes mūs pavadīja ik uz soļa. Pēc pauzēm tās bija vislielākās un pēc kāda laika iešanas nedaudz samazinājās, bet pavisam neizzuda līdz pat nākamajai dienai. Viss tas ir jāpiedzīvo, lai pa īstam saprastu. :D

Pārgājiens Aloja-Skulte - blogs - Lookforsmile.com

Pauze pāris kilometrus aiz Lādes stacijas.

Ap četriem rītā sākām domāt par to, kā tiksim mājās. Pirmais vilciens no Slokas bija 4:57, uz kuru mēs nekādi nevarējām paspēt, jo bijām vēl vismaz 10 kilometru attālumā no stacijas. Nākamais bija 6:31, bet izlēmām, ka tas arī priekš mums ir par šerpu un, tātad, mērķējām uz vilcienu 7:37, uz kuru, lai paspētu, arī bija jāiespringst un jāpieliek solis (jo pielikt soli ir pavisam viegli, kad neciešamas sāpes ir uz katra soļa). Bet tā kā nākamais vilciens bija 9:38 un mēs tiešām negribējām pavadīt stacijā divas stundas, nācās vien maksimāli paātrināt iešanas tempu un varonīgi soļot cauri sāpēm. Šajā posmā (pēdējos 10 kilometros) mēs ņēmām ļoti maz paužu, jo, pirmkārt, bija ļoti auksti, kad apstājāmies (gan āra temperatūra bija pazeminājusies, gan drebulis no bezmiega), otrkārt, ēst arī negribējās un treškārt, nebija nemaz laika pauzēt, ja gribējām paspēt uz vilcienu un tikt ātrāk mājās, siltajā gultiņā.

Kā ķirsītis uz putukrējuma, kad jau likās, ka redzam gaismu tuneļa galā (gandrīz tiešā nozīmē – lukturus no Skultes stacijas), pēdējie 4,5 kilometri bija klāti ar šķembām (paliekas no vecā dzelzceļa). Šis pats pēdējais posms tiešām pielika treknu punktu pārgājienam un bija vismokošākais, jo ar tulznām klātās pēdas vispār neizbaudīja akmeņaino segumu. Papildus tam, ka akmeņi bija jūtami cauri apaviem, bija vēl jātur līdzsvars un kājas vairs nevarēja locīt dīvainos leņķos, lai iešana būtu vieglāka. Kā jau teicu, Aloja – Skulte uz beigām pietaupīja vislabāko – pēdējo spēku pārbaudi – gan fizisko, gan mentālo. Un atcerieties vēl, ka mēs steidzāmies uz vilcienu, tātad lēna, uzmanīga iešana īsti nebija opcija. Bija jābliež un jākustina savi sāpošie locekļi maksimāli ātri. Beidzot, pēc ļoti garā gājiena pa akmeņiem, ieraudzījām sliedes, kas nozīmēja, ka Skultes stacija ir tepat tuvumā (īstenībā varējām redzēt jau vilcienus). Ieraugot sliedes es tiešām gandrīz apraudājos, bet, kā jau atkal teicu, pēdējie, akmeņainie 4,5km bija visizaicinošākie.

Pārgājiens Aloja-Skulte - blogs - Lookforsmile.com

Soļojam jau pa sliedēm pretī Skultei.

Un tā, 5 minūtes pirms vilciena attiešas 7:37, ieradāmies Skultes stacijā. Pārguruši, bet laimīgi, ka 60+km noieti, ka paspējām uz vilcienu un ka priekšā ir stundu gara atpūta siltā vagonā līdz atkal būs jāpārvietojas ar kājām un no Rīgas stacijas jānogādā sevi mājās. Per aspera ad astra. Protams, selfijs pie Skultes stacijas un selfijs vilcienā, jo galu galā – laimīgās beigas!

Pārgājiens Aloja-Skulte - blogs - Lookforsmile.com

Esam Skultes stacijā!

 

Pārgājiens Aloja-Skulte, Skulte - blogs - Lookforsmile.com

..un paspējām pat uztaisīt foto ar vilcienu, uz kuru tik veiksmīgi paspējām!

Mēs bija pavadījuši gandrīz 20 stundas tikai trīs cilvēku sabiedrībā, brienot cauri mežam (+5 vīrieši, ko satikām ceļā, draudzenes vecāmamma un pāris cilvēki Limbažos). Atgriežoties sabiedrībā, gandrīz katrs, kurš nebija iegrimis sevī vai savā viedtālrunī, veltīja mums jocīgus skatienus (sākot ar vilciena biļešu kontrolieri un beidzot ar rīdziniekiem), bet mēs arī izskatījāmies savādi. Trīs jauni cilvēki pārvietojas kā pingvīni un vēl arī ļoti lēnām. Tik ātri (lēni), cik mēs gājām, šķiet pat omītes ar lielām iepirkumu somām mūs apdzina. Un mēs arī skaļi smējāmies par savu situāciju, jo, atkārtošos, bijām ļoti laimīgi un atviegloti un arī apzinājāmies, ka izskatāmies smieklīgi. Varbūt tas, ka mēs smējāmies mūs padarīja vēl intriģējošākus, jo, vai cilvēks, kurš mokās sāpēs, tā smietos? Galu galā, mēs arī esam 3 veselīgi jaunieši, kuriem neizskatās, ka ir kādas veselības problēmas. Ko es te mēģinu pateiktu, ārēji mēs izskatījāmies OK un mums vajadzēja iet normāli. Man žēl, ka neviens to nenofilmēja – mūs Rīgas dzelzceļa stacijā – tas būtu tik smieklīgi! Ah, esmu diezgan droša, ka nevaru tik labi aprakstīt, kā tas izskatījās dzīvē. :D

Piebilde. Pirmo uzmetumu rakstīju pirmdienas vakarā (no pārgājiena atgriezāmies svētdienas rītā) un manas kājās jutās labi. Tās sāpēja nedaudz, bet es varēju jau gandrīz normāli paiet nākamajā dienā. Paliekošākas bija tulznas uz kājām, jo jebkuros apavos iešana sagādāja sāpes, bet arī tas pārgāja pēc pāris dienām un līdz ar to varu teikt, ka fiziskie bojājumi bija īslaicīgi.

Nobeigums

Noiet 60 kilometrus nav bērnu spēlīte. Bet tas ir izdarāms. Šo pieredzi ir grūti aprakstīt, tas ir jāpiedzīvo. Domājams gan, ka katram būtu citādākas sajūtas gan emocionāli, gan fiziski, tā kā, lai tiešām izprastu, ir jāiet pašam. ;) Tāpat arī, grūtums sākas tikai pēdējos 15km, kuri pārbauda gan emocionālo izturību, gan prāta spēku. Kopumā priekš manis mērķtiecība (pārliecība) un apziņa, ka ātrākais veids, kā tikt no šīs situācijas ārā ir kustēties uz priekšu, tiešām palīdzēja nepadoties, nekrist izmisumā vai īgnumā. Un mana personīgā atziņa, ja gribi sasniegt mērķi (vai jebko dzīvē), nedrīkst ļauties sevis žēlošanai, nedrīkst ļauties domām, kā viss sāp un cik viss ir slikti, cik sūdīga ir situācija un cik ļoti gribās mājās. Tajā brīdi, kad ļauj sev domāt šīs domas, ir tik grūti atkal atgriezties un apņēmības un mērķtiecības ceļa! Tu esi meža vidū, sasodīts! Čīkstēšana nepalīdzēs tev tikt ārā, līdz ar to vienīgais loģiskais risinājums ir turēt sevi rokās, neļaut sev izlīt pa zemi bezformīgā masā un turpināt kustēties. Un tas attiecas ne tikai uz gariem pārgājieniem, bet uz dzīvi kopumā, jo gan jau katram ir gadījies būt situācija, kad sajūta ir kā lielā, tumšā mežā un vienīgais, ko gribas, ir raudāt un žēloties, cik viss ir grūti. Tad atceries, lai tiktu no meža ārā, ir vienkārši jāiet, ir jāiet uz priekšu.

Vēl piemetīšu pēdējo domu, ka pārgājiens skaitļos izklausās liels un baiss (60 kilometri kājām???), bet mana taktika bija nedomāt par izmēru, bet vienkārši darīt, vienkārši iet. Un atkal, atziņa dzīvei, ja liekas, ka jāizdara kaut kas neiespējams, nedomā par tā lielumu, vienkārši dari. Domā tikai par darīšanu. Un viss notiks.

Pārgājiens Aloja-Skulte - blogs - Lookforsmile.com

Esam vilcienā Skultē. Man šķiet, ka izskatāmies pārsteidzoši žirgti un pacilāti un it nemaz ne noguruši.

Pārgājiens skaitļos un īsos vārdos

Datums: 17. un 18. oktobris 2015. gads.

Kopējais garums: 61,49 km.

Pauzes: Kopā – 10; viena – 2 stundas gara, viena – 30min, pārējās 10min vai mazāk.

Kcal: nodedzinātas vidēji 8722kcal.

Sāpēs kājās: sākās pēc 30km.

Apavi: Dieva dēļ, velc ērtus, profesionālus iešanas apavus!

Pārtika: Apetīte nav tik liela kā varētu domāt. Īpaši nakts posmā. Varbūt tāpēc, ka dzēru vitamīnu ūdeni? (esmu novērojusi, ka tad izsalkums ir mazāks)

Mirkļa birkas: #AlojaSkulte #pingvīnugājiens #akmeņi #naktsmežā #suņuātrums #backpackingthrougheurope

Ejot pavadītais laiks: 17 stundas.

Kopējais pārgājiena laiks: apmēram 19,5h.

Laiks nodomā: 25h (ieskaitot celšanos Rīgā 7:15, lai nokļūtu Alojā un izņemot 2h miegu autobusā uz Limbažiem).

Lielākais paldies: Vecmāmiņai Neldai.

Foto, video: Paņem līdzi papildus baterijas un nekad nepārvērtē sava telefona atmiņas kartes izmērus, ja uzņem video!

Padomi: uzņem video. Atceries iekļaut svarīgos skaitļus (kurš kilometrs, cik ir pulkstenis), vietu, kur atrodies un kā jūties!

Kāju atkopšanās: pēc 2-3 dienām, bet jūtīgas uz garākiem pārgājieniem arī pēc nedēļas.

.

Lūk arī beigas Aloja-Skulte piedzīvojumam. Tiekamies nākamajā!:)

.

Dalies pieredzē, vai esi veicis 30+km pārgājienus, un kādas bija Tavas sajūtas, padomi, ieteikumi? Labprāt dzirdētu arī citu gājēju pieredzi! :) Raksti komentāros.

                              Sveicieni,

                                Madara

Apdzīvoju arī sociālos kontus – nāc ciemos un tiekamies iekš Instagram vai Twitter! :) Vai sūti man personīgu ziņu uz e-pastu! :)

Related posts

Share this post with friends! :)

Leave a Reply

Be the First to Comment!

Notify of
avatar
wpDiscuz